8.februārī Valmieras OC ar Valmiera-2 komandu, zaudējums 6:8 (2:4; 3:2; 1:2). Sākums ļoti cerīgs, jo jau pirmajā minūtē no soda izspēles Dainis Jostsons gūst vārtus, bet tad iestājas nosacīts klusums uz piecām minūtēm, abas komandas uzbrūk, tomēr vārtus gūt neizdodas. „Pēc klusuma nāk vētra” šoreiz Valmieras komandas izpildījumā, desmit minūšu laikā esam zaudētājos 1:4. Perioda pēdējā minūtē gan Rolands Kanapolis iemet vārtus un atgriež mūsējiem vēl nelielu cerību uz atspēlēšanos. Otrā perioda sākumā mūsu centienus aprok vēl divi goli valmieriešu izpildījumā – 2:6. Šķiet tās ir beigas, vai tiešām mūs gaida sagrāve? Tomēr spējam vēl saņemties, arī valmierieši, laikam jau zemapziņā piešķīruši sev uzvaru, mazliet atlaiž, un notikumi sāk attīstīties mums par labu. Ar milzu pūlēm izkapājam vienu golu pēc otra un pēc otrās trešdaļas rezultāts vairs tikai 5:6 mums par sliktu. Pārtraukumā precizējam uzbrukumu plānus, bet visumā nolemjam, ka jāturpina tādā pat garā, stingri turot aizsardzību. Trešā trešdaļa aizrit līdzīgā cīņā, un līdz pat 55.minūtei rezultāts paliek nemainīgs, un visi izšķirošie notikumi atrisinās spēles pēdējās piecās minūtēs. Kādā no mūsu uzbrukumiem no aizvārtes spēcīgi uz vārtu priekšu piespēlē Krišs Rozenbergs, bumbiņa atsitas pret Valmieras vārtsargu un ieripo vārtos 6:6, intriga ir atjaunota. Bet tad mūsējie izdomā, ka jāsūta laukumā „supermaiņa”, lai, izmantojot valmieriešu apjukumu, izdarītu izšķirošo lūzumu spēlē. Tomēr „supermaiņas” ideja izgāžas, jo jau pirmajā Valmieras komandas uzbrukumā mūsu uzbrucēji nenostrādā aizsardzības pozīcijās, un valmierieši pēc elegantas kombinācijas visa mūsējo piecinieka acu priekšā gūst nu jau uzvaras vārtus. Nelīdz arī vārtsarga noņemšana un sestā laukuma spēlētāja došanās laukumā, valmierieši, ieguvuši bumbiņu, raida to mūsu tukšajos vārtos – tas jau ir „zāģis”. Simpātiju balvas no mūsu faniem šoreiz saņem Dāvis Egle, Rolands Kanapolis un Jānis Kaužēns!!!